Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Anša Rūtentāla kustību teātris
Pēdējās izmaiņas veiktas:
25.09.2013

Jeļena Novikova

Anša Rūtentāla Kustību teātris (ARKT) dibināts 1978. gadā Rīgā, un sākotnēji tas pazīstams kā Latvijas Universitātes (LU) Studentu teātra Kustību un plastikas grupa. Tā radītājs ir mīms, kustību mākslinieks un pedagogs Ansis Rūtentāls.

"Kustību teātrim Anša Rūtentāla darbības laikā ir raksturīgi divi radošā procesa pamatprincipi. Pirmais ir mūzikas vizuāla interpretācija un mūzikas skaņdarba radītu asociāciju izpausme kustībā. Otrs attiecināms uz aktiera personību. Kustību teātra aktierim ir jābūt ieinteresētam pasaules lietu norisēs – jāklausās, jāredz un jādomā par pasauli. Tikai tad aktieris var radīt. Katra teātra izrāde ir skaņas, krāsas un kustības vienots veselums. Kustību teātra izrāžu estētiku raksturo sarežģītu un nopietnu mūzikas skaņdarbu izvēle, filigrāna gaismas partitūra un aktieru kustības formas tīrība."1

Vēlāk Kustību teātris savā attīstībā iet jaunu meklējumu ceļus. Kustību teātra valoda bagātinās ar elementiem no laikmetīgās dejas, buto* un kontaktimprovizācijas**1 ; ienāk moderno un postmoderno deju kustības. Ar moderno deju tika pieteikta revolūcija klasiskajam baletam – atteikšanās no kustības ierobežojumiem, kas pieļāva tikai noteiktas formas. Laikmetīgajā dejā tika meklēta lielāka brīvība ķermenī, dejā un dzīves uzskatos.  

Nozīmīga loma aktieru darbā ar ķermeni ir autentiskajai kustībaitehnikai, kas ļauj izbaudīt autentisku/pirmavota kustības saturu, vērīgi ieklausoties sava ķermeņa vēstījumā. Autentiskā kustība radās 50. gados kā modernās dejas un K. G. Junga analītiskās psiholoģijas savienojums. Tās dibinātāja – amerikāņu dejotāja Mērija Starka Vaithauza (Mary Starks Whitehouse).5

"Cilvēki, kuri nav iedziļinājušies pantomīmas specifikā, viņus dēvē par mīmiem, lai gan ar šo mākslas veidu Rūtentāla grupai ir maz kopīga. Pantomīmā konkrētā doma tiek pausta ar mīmiku, uzsvērti kāpinātu emocionālo žestu. Mīma apzinātā sevis rādīšana rada teatralitāti, bet mūzika kalpo vienīgi kā palīglīdzeklis kustībai. Pat filozofiskajā pantomīmā tai ir ilustratīva loma. Mūziku var piemeklēt jau gatavai izrādei. Un šī, lūk, ir tā būtiskā atšķirība, kuras dēļ LVU Studentu teātra kustību grupas dalībniekus nedrīkstētu saukt par mīmiem.

Lai labāk iejustos tā laika teātra ikdienā, jāiepazīstas ar kolektīva dalībnieka Visvalža Klinstona atmiņām. Viņš stāsta: "Jā, stundas sākums var likties visai neparasts. Dalībniekiem jāaizver acis un jāieklausās apkārtējā pasaulē un pēc tam – sevī. Pirmo var sadzirdēt sirdsdarbību. Mazliet vairāk uzmanības prasa pulsa sadzirdēšana, tas neskan tikai krūtīs, bet jau visās ķermeņa daļās. Sava vibrācija ir arī nervu sistēmai. Taču visu uzreiz nevar saklausīt. It īpaši pirmajās reizēs. Jebkurai darbībai nepieciešama koncentrēšanās. Ķermeņa un psihes stāvokļi ir savstarpēji saistīti. Tāpēc dažādas pozas un vingrinājumi, pat pašam neapzinoties, var rosināt dažādus psihes stāvokļus. Kā? Tā jau ir katra individuāla lieta. Tu sāc justies pieredzējis. Un tikai tad sākas sarežģītākais. Izrādās, kustībai jābūt ne tikai fiziskai, bet arī... maģiskai. Tādai, lai skatītājiem tirpas skrietu caur kauliem. Teātris ir kolektīva lieta, caur konflikta situāciju un neparastiem apstākļiem tas ļauj pašam un skatītājiem izprast ne tikai sevi, bet arī citus. Kustību grupai šādas izteiksmes vienība ir kompozīcija. Sākumā spēlējām etīdes bez vārdiem, vēlāk savu domu vajadzēja ietvert arī plastiskā formā, bet, kad sākām darbu pie izrādes, klāt nāca mūzika. Noklausījāmies ierakstu, tad likām savas izjūtas un asociācijas kopā un mēģinājām iztēloties, kāds būs piemērotākais risinājums. Darbs pie kompozīcijām daudziem no mums palīdzēja dziļāk saprast mūziku. Radās jutīgums un vajadzība pēc tās."2

"Mūzika ir neatņemama kolektīva sastāvdaļa. Darbs, ko veic Ansis [Rūtentāls] ir meklējums – kā cilvēki klausās mūziku, vai var atrast ceļu tās plastiskam risinājumam. Tādēļ savos mēģinājumos A. Rūtentāls māca mūziku lasīt, bet uz skatuves būt mūzikas sastāvdaļai, kur viens no instrumentiem ir cilvēka ķermenis. Ejot uz LVU Studentu teātra kustību grupas izrādēm (varbūt koncertiem?), skatītāji zināja, ka nevajag censties sevi noskaņot drudžainai kompozīciju šifrēšanai. Jāizslēdz savu racionālo prātu. Ja sajutāt skudriņas skrienam pār kauliem un kņudināšanu pakrūtē, tad viss ir kārtībā. Uz jums iedarbojusies mūzika, kustība, gaisma un ritms."2

Anša Rūtentāla vadībā radītie nozīmīgākie iestudējumi ir "Balsij bez pavadījuma" (1979), "Krāsas ceļojums" (1982), "Pārdomas" (1984), "Aplis" (1987), "Hallo!" (1989), "Dejas pret vēju" (1991), "Divi" (1994), "Čuksti pelēkā" (1996) un "Labirints" (1999).

1998. gadā ARKT atdalās no LU radošo kolektīvu saimes un tuprina darboties kā atsevišķa vienība.

2000. gadā, pēc A. Rutentāla traģiskās nāves,  par  tā vadītāju kļūst viņa skolnieks Dzintars Krūmiņš, kurš jau no 1992. gada darbojās kā šī teātra aktieris. Savukārt no 2003. gada teātrī izrādes sāk veidot Anša Rūtentāla skolniece, horeogrāfe Santa Grīnfelde.1

2008. gadā, saistībā ar ARKT 30 gadu jubileju, top izrāde "Ēna", kas veltīta Anša Rūtentāla un LU Studentu teātra režisora Ārija Geikina (1936–2008) piemiņai. Izrādē piedalās aktieri, kuri dažādos periodos darbojušies Kustību teātrī, trupā iekļaujot arī LU Studentu teātra aktierus.3

Kopš 2011. gada ARKT sāk veidot arī dažādus projektus.

Kustību teātrī līdz šim radītas 17 izrādes, 4 videofilmas, neskaitāmas kustību kompozīcijas un performances. Teātris piedalījies festivālos un spēlējis izrādes Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Dānijā, Zviedrijā, Armēnijā, Anglijā, Vācijā, Bosnijā Hercegovinā, Spānijā, Austrijā un Ungārijā.1


ARKT izveidotājs un vadītājs Ansis Rutentāls (1949–2000)

A. Rutentāls dzimis 1949. gada 28. maijā. 1967. gadā pabeidzis Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas Kordiriģentu nodaļu. No 1963. līdz 1973. gadam ir mīms ansamblī "Rīgas Pantomīma".  No 1986. līdz  1992. gadam strādā Latvijas Konservatorijā par Teātra fakultātes skatuves kustības un aktieru ķermeņa  plastikas pasniedzēju. No 1993. līdz 2000. gadam ir pasniedzējs Latvijas Kultūras akadēmijas Kino un teātra mākslas fakultātē.

A. Rutentāls ir vadījis ķermeņa plastikas meistarklases Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Anglijā, Dānijā, Zviedrijā un citur. No astoņdesmito gadu sākuma līdz 2000. gadam veidojis kustību partitūras, telpas un gaismas risinājumus Liepājas un Valmieras teātros, Nacionāla teātra, Dailes teātra un Nacionālās Operas izrādēm. Ir vairāku videofilmu autors. Sadarbojies ar Latvijas vadošajiem džeza māksliniekiem, komponistiem, dziedātājiem, gleznotājiem, tēlniekiem. Veidojis performances mākslinieciskā, urbānā un dabas vidē.4



* Buto – japāņu avangarda deja, kas attīsta ķermeņa apzināšanos, prāta un ķermeņa vienību, palīdz atklāt personības iekšējos resursus. Deju un kustību terapija ir psihoterapeitisks kustības lietojums, lai uzlabotu cilvēka sociālo, kognitīvo, emocionālo un fizisko dzīvi.
**Kontaktimprovizācija – dejas forma, kurā fiziskā aktivitāte un rotaļīgums tiekas negaidītā un radošā veidā. Tā vienmēr ir balstīta uz improvizāciju, un tās rezultātu nosaka dejotāju spēja paļauties uz fizikas spēku likumiem, tādiem kā gravitācija un inerce, kā arī uz spēju improvizēt, noturot savstarpējo kontaktpunktu, kas brīvi ceļo viscaur partneru ķermeņiem.

1Par A.Rūtentāla Kustību teātri [tiešsaiste]. Anša Rūtentāla Kustību teātris (arkt.lv). Pieejams: http://arkt.lv/lv/ 
2Mediņa, I.  Kustība, tu esi maģiska! No: Liesma. Nr. 6 (1981, jūnijs)
3Ēna [tiešsaiste]. Anša Rūtentāla Kustību teātris (arkt.lv). Pieejams: http://arkt.lv/lv/ 
4Ansis Rūtentāls : biogrāfija. No: Ansis Rūtentāls. Skaņa. Krāsa. Kustība = Sound. Color. Movement : [katalogs]. Rīga : LU biedrība "Juventus", 2008, 33. lpp.
5Dejas dienas meistarklases un skolotāji [tiešsaiste]. Latvijas Profesionālās mūsdienu dejas horeogrāfu asociācija (dance.lv). Pieejams: http://www.dance.lv/2.maija%20klases.htm
6Geikins, Ārijs.  Otrajā realitātē : kādas dzīves atmiņu mozaīka. [Rīga] : ARTE, 2007. 498, [3] lpp. : il.
7Kustību teātrim – 10. No: Teātris. Nr. 3 (1990, marts)
8Ziemele, M.  Kūstību teātris un Ansis. No: Teātris. Nr. 3 (1990, marts)