Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Jauktais koris "Daina"
Pēdējās izmaiņas veiktas:
25.09.2013

Aija Uzula

Kora izveide un vēsturiskā attīstība


Latvijas Valsts Rīgas Pedagoģiskā institūta koris, 1951.–1958. gads

Tas bija 1951. gadā, kad Gido Kokars Latvijas Valsts Pedagoģiskajā institūtā Rīgā nodibināja savu kori. Uz pieticīgo pieteikšanās aicinājumu, kas tika piesprausts institūta hallē pie ziņojumu dēļa, bija necerēti liela studentu atsaucība. Muzikologs O. Grāvītis vēlāk secina: "Nav šaubu, ka jaunā diriģenta Kokara vārds to gadu mūzikas interesentiem asociējas ar Padomju Latvijas 1948. un 1950. gada Dziesmu svētku "dziesmu kara" uzvarētāju Imantu Kokaru."3 Jaunais diriģents ļāva vaļu savām organizatora spējām un muzikālajām ambīcijām. "Tajā skaistajā atvasaras dienā uz pirmo noklausīšanos devās abi. Tomēr drošāk, ja paši veido savu kori. Abi nosēdās pie klavierēm un gaidīja pirmos dziedāt gribētājus. Durvis pavērās, iespraucās mīlīgs jaunkundzes deguntiņš. Te uz kori? Jā, jā, abi atsauca vienotā duetā. Kur tad diriģente? Viņa bija gaidījusi sievieti, vismaz kādu tanti."6

Sākumā kori vadīja abi brāļi, vēlāk Gido viens pats. Pirmais mēģinājums notika 11. oktobrī. Iesākums bija spožs – simt desmit dziedātāju!6 Talantīgie brāļi viens otru atbalstīja, rīkoja kopīgus koncertus, uzdrošinājās no šaurām telpām iziet plašākas muzikālās auditorijas priekšā, rīkojot atbildīgas uzstāšanās koru koncertiem vispiemērotākajā zālē – P. Stučkas LVU Lielajā aulā.3

Nenogurstoši strādājot, 1955. gada Dziesmu svētku dziesmu karos koris pārliecinoši uzvarēja ar Emīla Dārziņa "Senatni". Diemžēl radio fondos gan nav tālaika dziesmu karu ierakstu – tie visi ir izdzēsti.6 Korim tiek piešķirta 1. vieta un pasniegts jaundibinātais LPSR Kultūras ministrijas Ceļojošais karogs.  1956. gada vasarā koris piedalījās I studentu Dziesmu svētkos Tartu, bet 1957. gadā tas ieguva I Padomju Latvijas jaunatnes un studentu festivāla laureāta nosaukumu. Koris aktīvi līdzdarbojās arī dažādos muzikālos uzvedumos un iesaistījās sabiedriskās aktivitātēs.


Latvijas Valsts universitātes jauktais koris 
"Daina", 1958.–1962. gads

Saistībā ar augstākās pedagoģiskās izglītības sistēmas reorganizāciju Rīgas Pedagoģiskais institūts tiek iekļauts P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes sastāvā, un līdz ar to – arī koris. Gido Kokars atkal meklēja jaunus dziedātājus, ar ko papildināt augstskolas kora rindas, un nomainīja kora nosaukumu uz skanīgo un kodolīgo "Dainu". 1958. gada rudenī universitātes hallē bija izlikti divi sludinājumi; viens no tiem – uz afišas drukātais – bija korim "Juventus", savukārt otrs – necila lapiņa ar šādu tekstu: "Universitātes koris "Daina" uzņem jaunus dalībniekus. Diriģents Gido Kokars." "Ā! Aha! Šitais koris bija dabūjis pirmo vietu – tad ir labākie...", nodomāja slaids jauneklis ar Jūlija Cēzara ambīcijām, tikko iestājies juristos, un  nolēma, ka labāk ies dziedāt pie labākajiem.6 Un kora panākumi kārtējo reizi neizpalika. 1960. gadā koris "Daina" sīvā konkurencē Dziesmu svētku dziesmu karos atkal iegūst 1. vietu.3 Šoreiz korim tiek piešķirts arī Tautas kora goda nosaukums.2

Lai arī ir mainījies kora sastāvs un atbildīgās struktūrvienības, tomēr mākslinieciskais vadītājs G. Kokars ar degsmi metas kora jubilejas koncertprogrammas sastādīšanas procesā. 1961. gada rudenī "Dainai" tiek organizēta desmit gadu jubileja. Toreiz diriģents uzdrošinājās riskēt, bet pārrēķinājās. "Desmit gadu jubileja tomēr, vajag ar vērienu!", viņš uzrunāja kori. "Vajag vismaz trīs programmas, vismaz trīs koncertus!". Kokariskais vēriens – ko padarīsi! Lai Rīga noskan!6 Jubilejas koncertprogramma, lai arī pārdomāta un niansēs izspriesta, tomēr kora dalībniekos radīja neizpratni: operkoru programma, latviešu un citu tautu dziesmas, jauno latviešu komponistu pirmatskaņojumi un latviešu klasika. Gido uz to atbildēja noteikti: "Dzī’īvot arī ir’a ka’aitīgi, lai cik go’odīgi dzī’īvosi, ikkatra dzī’īve noteikti beidzas ar nā’āvi!"6.

Pēdējais jubilejas koncerts 1962. gada pavasarī bija liels notikums, un vēl neviens no koristiem nezināja, ka ar tālejošām sekām. Simbolu vārdos ieslēptā mūzika izvilināja no klausītājiem smeldzīgas asaras. Koris dziedāja dziesmas, kas klausītājiem uzjundīja sen noraktas jūtas pēc laikiem, kad Latvija bija pati. Kori un tā sasniegumus vienā mirklī pazudināja nevietā nodziedātais "Gaudeamus igitur", ko dzirdēja universitātes partijas organizācijas otrais sekretārs, pārliecināts komunists Oto Grīnbergs. "Ko jūs, padomju studenti, tikko izdarījāt? Jūs nodziedājāt buržuāziskās Latvijas korporeļu dziesmu... Jūs gribat atjaunot buržuāziskās tradīcijas? Tas jums neizdosies!". Iestājās kapa klusums. Uz mirkli sastingušie koristi sēdēja rātni, bet aiz dusmām gribējās grābt galdautu un raut nost, lai trauki lido. Pēc tam sekoja ziņojums universitātes rektoram Valentīnam Šteinbergam. Viņš izsauca Gido un Apsīti kā kora vecāko. Nolēma atlaist Gido Kokaru. Atbrīvot no diriģenta darba par "zemu māksliniecisko līmeni un padomju augstskolai nepieņemamu ideoloģisko stāju."6

Pēc šī notikuma varēja lasīt ķengājošas publikācijas un skatīt izsmejošas karikatūras par kori, pie kura tieši tobrīd atradās Dziesmu svētku Ceļojošais karogs, un tā māksliniecisko vadītāju. "Koris "Daina" ar padomju cilvēkiem nesaprotamu, savdabīgi sastādītu repertuāru, ar ko trīs vakarus uzstājās t.s. jubilejas koncertos, izplata buržuāzisko nacionālismu, mudinot padomju cilvēkus uz pesimismu, uz skumjām" – tā tika rakstīts studentu avīzē.5 "... rupjas kļūdas repertuāra izvēlē bija pieļautas korī "Daina", kur lielākā puse dziedātāju bija komjaunieši. Par amorālu, komunistiskās sadzīves normām neatbilstošu rīcību, kā arī sakarā ar vāju māksliniecisko sagatavotību no diriģenta pienākumiem tika atbrīvots G. Kokars."6 Spilgta karikatūra par kori pieminēta Laimas Muktupāvelas grāmatā "Brālibrāli" – kariķētas tautumeitas, pacēlušas pūra lādei vāku, saka: "Parocies, parocies, māsiņ’, varbūt vari izvilkt vēl kādu vecu ziņģi!" Fakts – "Dainas" dziedātāji rokas pa vecām dziesmām.6

Par pēdējo uzstāšanos "Dainai" kā LVU korim kļuva 1962. gada 8. jūlijā Kultūras un atpūtas parka Lielajā estrādē notikušais "Dainas" un "Danča" koncerts. Diriģentam palūdza aiziet, bet kori nolēma paturēt LVU mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu sastāvā.


Latvijas PSR Ministru Padomes profesionāli tehniskās izglītības Valsts komitejas koris "Daile", 
1962.–1990. gads

Par jaunu izaugsmes atskaites punktu korim kļuva Gido Kokara 1962. gada septembrī pieņemtais LPSR Ministru Padomes profesionāli tehniskās izglītības Valsts komitejas piedāvājums veidot kultūras nama kori. Uz diriģenta aicinājumu stāties kora rindās atsaucās vairāk nekā 60 bijušā kora "Daina" dziedātāju. Tā bija viena no retajām reizēm, kad nevis diriģents meklē dziedātājus, bet tie meklē savu diriģentu. Gido tas bija pagodinājums un arī apliecinājums viņa talantam. "Dainai" bija mainījies tikai saimnieks un nekas cits.8 Tas bija laiks, kad pēc iepriekš piedzīvotiem nepelnītiem sarūgtinājumiem un pēc kora reorganizācijas atkal bija jāapliecina sava autoritāte un augstie mākslas kritēriji. 1965. gadā korim "Daile" – uzvara Dziesmu svētku dziesmu karos un Tautas kora nosaukuma atgūšana. Kādā no intervijām diriģents komentē šo uzvaru kā vissmagāko.8 Pēc spēcīgās atgriešanās koru aprindās dziedātājiem pavērās daudzas iespējas uzstāties dažādās Padomju Savienības republiku un pat ārvalstu pilsētās – Tbilisi, Erevānā, Kijevā, Volgogradā, Maskavā, Ļeņingradā1, Viļņā, Kauņā, Tartu, Tallinā. 1969. gadā koris ar izciliem panākumiem piedalījās IV starptautiskajā koru mūzikas festivālā Polijas Tautas Republikā, 1971. gadā – Rumānijā, 1973. gada rudenī – Bulgārijā. Vairākkārt iegūtas pirmās vietas Tautas koru salidojumos. 1967. gadā "Dailei" piešķīra PSRS mākslinieciskās pašdarbības festivāla laureāta nosaukumu, un ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1973. gada 10. decembra dekrētu par nopelniem jaunatnes estētiskajā audzināšanā un padomju kora mākslas propagandā korim tika piešķirts Latvijas PSR Nopelniem bagātā kolektīva goda nosaukums.4

Kopš 1955. gada Dziesmu svētkiem kora "Daile" sastāvs četras reizes pēc kārtas  (1955., 1960., 1965., 1970. gadā) dziesmu karu savdabīgajā radošajā sacensībā ieguvis pirmo vietu jaukto koru grupā un glabājis Dziesmu svētku Ceļojošo karogu.

Visi Dziesmu svētki kora dalībnieku arhīvā fiksētajās atmiņās esot bijuši skaisti, taču vienmēr ir vieni, ko atceras visspilgtāk. Diriģentam un "Dailei" tas bija 1985. gads, kad Gido Kokars bija Dziesmu svētku virsdiriģents.6 Ar izcilu spožumu togad izskanēja komponista P. Dambja "Miera zvani" Gido Kokara režijā.

Kora "Daile" darbība tika pārtraukta 1990. gadā.


Dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs Gido Kokars

Kora sasniegumi nenoliedzami ir saistāmi ar tā diriģenta Gido Kokara vārdu. Viņa degsme un romantiskā mūzikas mīlestība vairākkārt cēlusi kori uz goda pjedestāla. Viņa iedvesmots, koris valdzināja ar savu dzīvīgi tēlaino muzicēšanas veidu un vieglo skanējumu. Tas ir Kokara garā – katru skaņdarbu veidot kā noapaļotu, pabeigtu mākslas darbu.7 Gido pats bija iemīlējies dziesmā, viņš aicināja kora dalībniekus ļauties šai mīlestībai un aiznest to līdz klausītāju sirdīm.

Diriģents korī izpelnījās neviltotu apbrīnu ne tikai sava talanta, bet arī nenoliedzamā romantiskā gara dēļ. Kora rindās vienmēr tikusi uzturēta veselīga koķeta atmosfēra. Korī dziedājušas visas trīs Gido Kokara sievas – Līga, Benita un Daina, taču vienīgā un īstā mīlestība diriģentam bijusi mūzika, kurā viņš rada iespēju īstenot savas kaislīgākās ieceres.

Gido bija liriska stīga, kas sasaucās ar dvēseli, un bez tās dziedātāji "Dainā" nemaz sevi nevarēja iedomāties. Caur mūziku viņš paskaidroja Poruku, Aspaziju, Bārdu. Tas bija tik skaisti, dziedātājas lasīja dzeju, mūzikā ietērptie vārdi aizgāja līdz sirdij un palika uz visu mūžu. Gido deva tik daudz latviskā caur tautasdziesmām. "Dainas" koristi Gido dievināja.6

Kora "Daina" kādreizējā dalībniece S. Palu (Kaņepe) dalās savās atmiņās par diriģentu: "Gido ir Gido un nekad nezaudē humora izjūtu. Cīnoties par toņa desmitdaļām un vēl vairāk, vaiga sviedros palēkdamies un notupdamies, viņš drīz vien panāk gribēto."8 Harismātiskais diriģents bija tā vērts, lai viņam sekotu.


Kora dalībnieki

Atšķirībā no tā laika perioda profesionālajiem kolektīviem,  "Dailē", tāpat kā citos Tautas koros, dalībnieku rindās varēja redzēt tikai mūzikas mīļotājus – Rīgas studentus, Latvijas Valsts universitātes absolventus, dažādu profesiju ļaudis. Savulaik korī dziedājuši pazīstamie mākslinieki D. Kriķis, J. Brants un  I. Matrozis, arī pašdarbības koru diriģenti un pedagogi P. Galējs, P. Melnis, J. Bērziņš, G. Ozoliņš, V. Boža. Turklāt korī izauguši daudzi Latvijas PSR profesionālo kolektīvu dziedātāji, piemēram, A. Ozoliņa, Z. Bumbiere, Ž. Polis.4

Kora dziedātāju skaits variēja no 119 cilvēkiem Rīgas Pedagoģiskā institūta kora sastāvā līdz 96 cilvēkiem korī "Daile".  

Kora "Daina" pārmaiņu laikā līdz ar diriģentu pamatsastāvu pameta arī daudzi sabiedriskā darba aktīvisti – D. Krūmiņa (Vēstures un filozofijas fakultāte), M. Metale (Ģeogrāfijas fakultāte), I. Matrozis u.c. –, un tas labi raksturo spēcīgo saliedētību, stingro nostāju un attieksmi pret mūziku.


Nozīmīgākais repertuārs un sadarbība

Koris visos laikos tiecies pēc lieliem vokāli instrumentālu skaņdarbu iestudējumiem. Par vienu no atbildīgākajiem vairākos rakstos atzīts Dmitrija Kabaļevska "Rekviēms", kura saviļņojošais pirmatskaņojums ar paša autora piedalīšanos notika LVU aulā 1964. gada maijā".4 Šo skaņdarbu koris izpildīja vismaz desmit reižu – katru gadu Uzvaras svētkos autora vadībā. 

Kori "Daile" var uzskatīt par vienu no aktīvākajiem republikas koriem.  Tā repertuārā bija vairāk nekā 400 skaņdarbu – laikmetīgās padomju dziesmas mijās ar latviešu tautas dziesmām un oriģināldziesmām, skanēja  krievu un rietumu klasikas pērles.  No lielu formu darbiem jāizceļ Mocarta kantāti "Saule", Bēthovena "Fantāziju" (1955. gadā), H. Berlioza dramatisko leģendu "Fausta pazušana", P. Čaikovska kantāti "Maskava" (pirmatskaņojums 1952. gadā), A. Skrjabina I simfonijas finālu, M. Zariņa oratoriju "Valmieras varoņi", P. Barisona kantātes "Brīnumzeme" un "Dzimtene" (abas 1959. gadā), J.Vītola kompozīcijas "Dziesma" (1957. gadā)  un "Ziemeļblāzma" (1959. gadā).

"Dailes" izaugsmē savu ieguldījumu devuši diriģenti Edgars Tons, Jānis Ozoļinš, Mendelis Bašs, Jāzeps Lindbergs, Egdars Račevskis, Imants Kokars.

Jauneklīgajam kolektīvam savu darbu pirmatskaņojumus uzticēja Jēkabs Graubiņš, Valters Kaminskis, Jānis Ozoliņš, Marģers Zariņš, Arvīds Žilinskis, kā arī citi Padomju Latvijas komponisti.4

Diriģents vienmēr uzdrīkstējās atļauties atklāt repertuārā vairāk un skart sabiedrībā sasāpējušas tēmas; ne velti tieši Gido Kokara izvēlētais repertuārs kļuva par iemeslu komunistu ārkārtīgi pārspīlētajai reakcijai, kas 1962. gadā izraisīja viņa atbrīvošanu no darba pienākumiem Latvijas Valsts universitātē un kolektīva sastāva pāriešanu Latvijas PSR Ministru Padomes profesionāli tehniskās izglītības Valsts komitejas pārziņā.




1Beļavnieks, J.  Ar dziesmām Ļeņingradā : [P.Stučkas LVU studentu koris "Daina" viesos pie Ļeņingradas studentiem]  Padomju Jaunatne. Nr. 84, 1962, 30. apr., 4. lpp.
2Brežģis, J.  Tautas kolektīvs ar mazo burtu : [P.Stučkas LVU koris "Daina"]  Padomju Jaunatne. Nr. 174, 1961, 3.sept.,  2. lpp.
3Grāvītis Oļģerts. Izcilākie tautas kori. Rīga: Liesma, 1979. 205, [2] lpp., [56] iel.
4Latvijas PSR Nopelniem bagātais kolektīvs Tautas koris "Daile" : [prospekts / sastādītāji: R. Apsītis, Z. Briedis]. Rīga : Zvaigzne, 1974. 23 lpp. 
5Mieriņš N. Par "Dainas" repertuāra izvēli.  Padomju Students. Nr. 18 (413),  1962, 1.jūn., 4. lpp.
6Muktupāvela Laima. Brālibrāli: balsu burvji brāļi Kokari. Rīga: Dienas grāmata, 2008. 398, [2] lpp., [58] lpp. Iel.
7Stumbre, Silvija.  LRAP kultūras nama koris ; LVU koris "Daile" : [LPSR Ministru Padomes profesionāli tehn. izglīt. Valsts komit. Kult. nama Tautas koris].  Latviešu Mūzika. 1967, [Nr.] 6, 92.-105. lpp.
8Verners, Arturs. Kordiriģenti Imants un Gido Kokari. Rīga: Liesma, 1981. 189, [1] lpp.