Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Vokāli instrumentālais ansamblis "Inversija"
Pēdējās izmaiņas veiktas:
25.09.2013

Daina Gavare

Latvijas Valsts Universitātes (LVU) vokāli instrumentālais ansamblis "Inversija" (turpmāk tekstā – VIA "Inversija") darbojās 20. gadsimta 70. gados – no 1974. gada līdz 1979. gadam. Ansambļa repertuārā bez latviešu tautasdziesmu apdarēm un latviešu komponistu oriģināldziesmām bija jāiekļauj arī padomju komponistu estrādes dziesmas, kas formas un satura ziņā atbilda tā laika ideoloģijai. Talantīgie mūziķi guva ievērojamus panākumus dažādos mūzikas festivālos Latvijā un ārpus tās robežām. Ansamblī tā pastāvēšanas laikā muzicēja gan LVU, gan citu augstskolu studenti, kuri spēlēja kādu mūzikas instrumentu, un kopīgo muzicēšanu padomju laikā pamatoti varēja uzskatīt par vienu no patīkamākajām brīvā laika pavadīšanas iespējām.

Vārds "inversija" ir latīņu cilmes vārds, un tulkojumā nozīmē ”pārstatīšana”, apvērsts stāvoklis.1


Ansambļa darbības raksturojums

1974. gada oktobrī laikrakstā "Padomju Students" parādās pirmā publikācija par VIA "Inversija" braucienu uz Kijevu pie topošās Černobiļas atomstacijas cēlājiem. "Mēs – tie esam LVU komjauniešu aģitbrigāde: astoņi "Danča" dejotāji, vokāli instrumentālais ansamblis "Inversija"  un grupas vadītāja – Ilze Trautmane. Mūsu uzdevums – parādīt Ukrainas iedzīvotājiem daļiņu no mūsu tautas dziesmām un dejām."2

Īsi pirms koncerta ansambļa dalībnieki konstatē, ka nav viena svarīga instrumenta  – klavieru. "Arī visoptimiskākā puiša Ģirta seja kļūst domīga, bet nedrīkstam taču publikai, kas tā jau tik ilgi gaidījusi, likt griezties uz māju pusi. Un tā ieskanas R. Paula "Manai Dzimtenei", tikai trompetes pavadījumā aizrīb "Diždancis" – koncerts rit."2

Nākamais koncerts izskan Doņeckas tekstilkombināta zālē, kur "četriem "Inversijas" puišiem – Mārim, Ģirtam, Eināram un Indulim, kuri rosās, uzstādot aparatūru, pievērsti 200 acu pāru. Skatītāju vidū pārsvarā ir meitenes."2

1976. gada pavasarī ansamblis gūst uzvaru Erevānas starptautiskajā politisko dziesmu festivālā. Tas ir pirmais nozīmīgākais panākums ansambļa vēsturē. "Inversijai" nācās sacensties ar dažādiem profesionālu mūziķu kolektīviem no Polijas, Vācijas Demokrātiskās Republikas,  Bulgārijas. VIA atsevišķo dalībnieku attīstība tiek salīdzināta ar mazu kaķēnu rīcību, kur katrs centās kaut kur aizrāpot, bet nezināja, kurp, "līdz viņiem atvērās acis, jo tad nāca Ungars Savickis ar savu iznīcinošo profesionalitāti un skaidro, mērķtiecīgo domu, kad, kam un kā vajag spēlēt. Varētu teikt, ka viņš uzradās kā laikā uzstādīta zibensnovadītāja antena, kas prata pareizi ievirzīt apkārtklīstošo, sapņaino mākoņu pāri malām plūstošo enerģiju."3

Ansambļa dalībnieki ir dilemmas priekšā – iet spēlēt uz katru deju vakaru, kur vien viņus uzaicina, vai turpināt nopietnāku muzicēšanu? Iegūtā atzinība festivālā uzliek jaunus pienākumus un atbildību, mudinot noturēt muzikālo kvalitāti, jo ansambļa dalībnieki nebija profesionāli mūziķi.

Intervijā žurnālam "Liesma" Latvijas PSR televīzijas un radio estrādes orķestra (tā sauktā Radio bigbenda) pirmais diriģents, kā arī toreizējais mākslinieciskais vadītājs Alnis Zaķis (1931–2012), atzinīgi novērtēja ansambļa panākumus: "Tik jauns un nepieredzējis kolektīvs, tomēr spēja pierādīt tik daudziem līdzīgiem kolektīviem neiespējamo – savu seju!".3

Ansamblī tobrīd muzicē ģitāristi Einārs Loža un Māris Loža, pianists Ģirts Briģis, bundzinieks Olafs Skuja, dziedātājas Nata Pušnova un Velga Eisaka – topošie ārsti, juristi un ķīmiķi. Ansamblis savā repertuārā iekļauj galvenokārt latviešu tautasdziesmu apdares, kā arī padomju komponistu estrādes dziesmas. Vēl minēts arī ansambļa mākslinieciskais vadītājs J. Pušpurs, bet par viņu vairāk informācijas nav.4

1977. gadā VIA piedalās Rīgas pilsētas Kirova rajona skatē, zonas skatē Dzintaros, kā arī vairākos politisko dziesmu festivālos pašu mājās. Ansambļa sastāvu papildina ģitārists Ēriks Kupčs, sitaminstrumentālists Aldis Lezdiņš, kā arī solisti Inese Hofmane un Mārtiņš Hofmanis. Ansambļa tehniskais operators ir Mārtiņš Vitenbergs, un to joprojām vada Ungars Savickis.5

1979. gada  vasarā VIA "Inversija" pārstāvēja LVU vokāli instrumentālo ansambļu konkursā "Mežaparka ritmi", kur ieguva 1. vietu, kā arī republikāniskajā padomju estrādes  dziesmu festivālā Liepājā, savā vokāli instrumentālo ansambļu grupā iegūstot 2. vietu.

Rudenī laikrakstā "Padomju Students" tiek publicēts A. Terzena raksts "Kam rakstīts testaments?", kas pauž atvadu vārdus VIA "Inversija", kas gandrīz 5 gadus darbojās Latvijas Valsts Universitātes Studentu klubā. Aktīvi muzicējošie jaunieši līdz ar studiju noslēgumu  augstskolā beidza arī muzikālās pašdarbības nodarbības šajā ansamblī. Ansambļa aparatūru iekāroja pieci Filoloģijas fakultātes puiši, kuri ļoti cerēja uz savas grupas izveidi, izmantojot jau esošos mūzikas instrumentus, tomēr tā viņiem netika atdota.6

Jau tā paša gada nogalē par VIA "Inversija" mājvietu kļūst Rīgas Tehniskās Universitātes Studentu klubs (toreiz – Rīgas Politehniskais Institūts). Daži no ansambļa mūziķiem turpina muzicēt jaunajā sastāvā.  Ansambļa mākslinieciskais vadītājs – Harijs Bašs.7 Tika piesaistīti jauni mūziķi, vēlāk sabiedrībā pazīstami dziedātāji – Olga Pīrāga, Uģis Roze, Aija Kukule, Viktors Lapčenoks. Ansambļa repertuāru papildināja R. Paula aranžētās tautasdziesmas, un tajā ienāca jauns mūzikas žanrs – džezs. Bet tas jau ir cits stāsts.

1979. gadā noslēdzās ar mūziku piepildīts dzīves posms ne tikai LVU studējošo jauniešu ikdienā, bet arī viņu personīgajā dzīvē, jo ir jāturpina dzīvot un strādāt tālāk savā izvēlētajā profesijā. Ansamblī visilgāk spēlējošie mūziķi bija: Einārs Loža (šobrīd strādā Organiskās sintēzes institūtā), Ēriks Kupčs (LZP akadēmiķis), Ģirts Briģis (Medicīnas doktors, profesors, RSU Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs), Ungars Savickis (komponists, skaņu režisors, producents, joprojām strādā Latvijas Radio).


Ansambļa mākslinieciskais vadītājs
Ungars Savickis       

VIA "Inversija" mākslinieciskais vadītājs no 1976. līdz 1979. gadam bija Ungars Savickis.

Viņš dzimis 1952. gada 24. jūnijā Rīgā; kopš 1975. gada strādā Latvijas Radio, bet no 1991. gada ir Radioteātra skaņu režisors.  70.–80. gados aktīvi darbojies estrādes mūzikas jomā, spēlējis basģitāru un taustiņinstrumentus dažādos estrādes ansambļos. Kā komponists Ungars Savickis sadarbojies ar gandrīz visiem tā laika ievērojamākajiem latviešu estrādes dziedātājiem. Viņš spēlējis arī vijoli VEF kultūras pils vijolnieku ansamblī "Kantilēna" (1973–1979), un tā  sastāvā koncertējis PSRS, VDR, PTR.8

Ungars Savickis savulaik raksturots kā "profesionāls mūziķis caur un cauri. Trīs muzikālo specialitāšu diplomu īpašnieks: beidzis astoņas klases Em. Dārziņa mūzikas vidusskolas vijoles klasē (1959–1970), ieguvis mūzikas zinātnieka diplomu un izstudējis kompozīciju konservatorijā (1970–1975) profesora Valentīna Utkina vadībā. Ar savām pirmajām kompozīcijām estrādes dziesmu žanrā Ungars arī ir apliecinājis ļoti nopietnu attieksmi pret savu darāmo. Viņa dziesma "Latgales svečturi" radio melodiju parādē pat spēja izkonkurēt vispāratzītu estrādes dziesmu autoru darbus."3

Kādā intervijā  žurnālā "Liesma" U. Savickis sevi raksturo šādi: "Dzīvē man patīk braukt ar auto un patīk makšķerēt – divas galējības: dzīvē mīlu ātrumu, trauksmi, asas situācijas un – absolūtu mieru. Kaut vai skatīties uz ūdenszāļu kustību straumē."  Par savu mūziku komponists izsakās tā: "Domāju, ka manu mūziku atšifrējot, var pateikt, – vismaz neizliekos. Nepatīk cilvēki, kuri cenšas iztēloties labāki vai it kā gudri iedziļinājušies sevī. Tā ir izkārtne, un arī mūzikā to var just – tapis klaji racionāls vai emocionāls darbs."9

Vai Ungars Savickis uzskata sevi par modernu? "Tāpat kā visi, jaunībā centos un cenšos rakstīt maksimāli moderni, nepazaudējot muzikalitāti. Mūzikai tomēr jābūt mūzikai, nevis trokšņu un mūzikas instrumentu nedabiska tembrālā skanējuma konglomerātam."9



1Baumanis, Aivars. Eksperimenti ar pārstatīšanu. Liesma. Nr. 4, 1984, 17. lpp.
2Dzenis J. Skan komjauniešu dziesma. Padomju Students, Nr. 8, 1974, 31. okt., 2. lpp.
3Danosa, Anita. Veni, vidi, vici… Liesma, Nr. 5, 1976, 4.–5.lpp.
4Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte. Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātei 60 gadi. Rīga : Avots, 1984, 26. lpp.
5Gričkova, R. Skanēs "Inversijas" balss. Padomju Students, Nr. 27, 1977, 4. jūl., 4. lpp.
6Terzens, Arnis. Kam rakstīts testaments? Padomju Students, Nr. 20, 1980, 28. febr., 3. lpp.
7Lejstrauta, Vizma. Atzinība pašdarbniekiem. Padomju Students, Nr. 3, 1979, 27. sept., 1. lpp.
8Savickis, Ungars [tiešsaiste]. Latvijas mūzikas informācijas centrs. Pieejams: http://www.lmic.lv/core.php?pageId=722&id=2523&profile=1
9Kalniņš, Raitis. "…un Ungars Savickis" (jeb – divu "dzirksteliešu" parunāšanās "pusdienas pārtraukumā") : [intervija]. Liesma, Nr. 6, 1980, 26. lpp.




AUDIOIERAKSTI: